Topoša māte
Skaļi dunēdams, slīdēja tramvajs,
Logos platajos dzirkstīja maijs,-
Augstas sastatnes piekļāvās mājām,
Dzīvību, jaunradi dvašoja gaiss ...
- Lūdzu, sēstieties! - sliedamies vingri,
Klusi noteica pulkvedis vecs,
Vietu atdodams sievietai jaunai,
Gurdi pret sienu kam balstījās plecs.
Kautri tvīkdama, nosēdās viņa,
Skropstām pamājot, pateicās skats,
Stāvu, noglāstot mīkstajām krokām,
Liegi apņēma mētelis plats ...
Jaunā sieviete, pieverot plakstus,
Juta gaismu, caur logiem kas mirdz, -
Viņa klausījās sevī, kā pulsē
Jauna, nākotnei modusies sirds.
Viņa izkapā. Gādība jauka
Steidzas pretim, lai kur ietu tā -
Tirgū, pastā vai bulvārī klusā,
Ļaušu pārpilnā veikalā.
Lepni soļoja viņa pa ielām,
Matu sprogās vējš sapinās kluss,
Saule izklāja gājējas ceļā
Paklājus zeltaini mirdzošus.
Krūtīs kaistoša gaviļu līksme
Jaunajai mātei šalkojot līst.
Cik gan labi, ja saulaini ceļi
Gaida cilvēku в jābūt kam drīz.
Padomju ļaudis в vienkārši jutās,
Sirsnīgs, draudzībā saliedēts pulks,
Ilgi lūkojās topošā mātē,
Kuras acīs bij blāzmojums spulgs ..
Droši šūpulim pārlieksies matē,
Bērna dzīvību sargājot, možs
Stāvēs karavīrs, strādnieks un arājs
Gribā stipri kā tērauds spožs.
