GAISMAS SLĒGS
Elektroarmaturu rūpnīcas strādniecēm
Es telpā ieeju, kur skaņa plašuma
Daudz roku kustas domas asuma.
Tur strādā sievietes. Un viņu pirkstos,
Gan skaudri noklaudzot, gan klusi švirkstot,
Zib sīkas skrūvites. Ka spožas lāses krīt
Tās galda klaidā. Nevar saskaitīt,
Cik vienā mirklī to gar acīm zaigo.
Spurdz žirbi atspere pār plaukstu naigo
Ka netverama sudrabdzija,
Ko zibenīgi pirksti vija.
Man ieejot, steidz sejas smaidu dot,
Un strādnieces teic, kautri piesarkstot:
"Te radīta top sīka lieta -
mazais slēgs!"
Bet zinu es: tam jāatraisa lielais speks,
Kas saucas gaisma.
Ar aizturetu elpu
Es noraugos. Un pekšņi tūkstoš telpu
Man atveras, kur spožums lis,
Tiklidz šo mazo slegu rokas piespiedīs,
Lai aizmirdzetu tos, kas strāda, mācās, mīl un dzīvo
Šai darbaļaužu zeme. Gaisma plīvos
Par viņu darbiem, domam, sapņiem, valodām.
Un, domājot par gaismas straumem tam,
Man liekas - atsperes ka blāzmas loki saujas,
Met staru kūļus spraigās šaujas.
Tad ieraugu:
uz rokam vingrajām
Šeit skatas ğīmetne ar acīm stingrajām
Un reize laipnajām.
Tai apkārt ziedu ieloks.
Un, Staļin, atceros es vārdus lielos:
Par mazam skrūvitem tu teici tos,
Par dizenumu mazos cilvekos
Рa stavot, telpas skaņā plasumā,
Kur darbi traucas domas asumā,
Šis vienkāršās un negurstošas rokas skarot,
Man sirds sāk starot,
Tadeļ ka sīkā lieta,
mazais slēgs,
Var raisit tevi,
milzu gaismas speks.
