ĻEŅINS RĪGĀ
Gar Cēsu ielas pelēkajam mājam,
Gar drēgnam sētam, kas bez saules smaka,
Vins nosvērtiem un lieliem soļiem gaja,
Un nakamiba soļoja tam blākam.
Vēl tikai slepus tautas nemiers brieda,
Vēl Piektam gadam kala kaujas kadrus,
Bet vins jau zināja, pa Rīgu iedams,
Ka kungu vara cinu liesmās sadrups.
Tam strādnieki no darba nāca preti.
Posts dzilas vagas vaigā bij tiem griezis.
Bij vinu svarks no melniem sviedriem netirs,
Un gurdos plakstus klāja kvēpi biezi.
Vins ciesu skatu ielukojas sejā
Gan vingram jauneklim, gan viram sirmam.
Vins redzēja jau brives kaujā ejam
Ar krievu tautu latvjus rindā pirmā.
No tālienes, kur dobji duca "Fenikss",
Vējs darba dunu nesa nemieRīgu, -
Un, lielās domās grimis, gāja Ļeņins
Pa pavasara jausmām skauto Rīgu.
Bij vina pierē dzila domu rieva
Un acu prieksa visa zeme dzimtā.
Gads devinsimtais bija toreiz - ievads
Un sākums komunisma gadu simtam.
