KOĻA
Spožs ka saules stars, kas jauks
Ņirb pa lapu klāstu,
Šovasar man ir kāds draugs,
Un par to es stāstu.
Dienas vidus elpo kluss,
Miegs slēdz dazam plakstus.
Velkam burtu līkumus,
Mācāmies mēs rakstus.
Ir tas palīgs mazs un naigs
Vai uz katra soļa.
Saule silis brungans vaigs.
Kas tam vārdā? — Koļa.
Mazs, bet zina jau, ka skār
Rupju roka skarbā.
Pats tas visu paveikt var,
Māte prom kad darbā.
Kad pār burtniīcu līkst zēns,
Ai, ka vaigi kaist tam!
Burta veidojums vēl lēns,
Bet tam jābut skaistam.
Ta viņš darbīgs, naigs un jauks
Visu veic ar drosmi
Un kā jauna diena aug,
Pilns ar jaunu rosmi.
Kur tad tētis? —
Sadugst zēns,
Skats lūdz:- Neiztaujā!
Klusu saprot tad ikviens:
Tētis kritis kaujā.
— Teic, par ko tu gribi kļūt?
— Viņam biezži jautā.
Jautajums šķiet visai grūts,
Zēns stav lupām kļautām.
Saules glāstā ezers tvan,
Lido dzidra spāre.
Zeme smaržo, zāle skan,
-Vēro zēns to kāri.
Bet jau zin vins, par ko taps,
Zēns jau atkal smaida:
Atminā aust milzis labs,
Kas to ceļ un svaida.
Kukainis uz rokas košs
Tek pa ceļu diīvo.
Zēns to vala palaiž možs,
Lai tas smilgās dzīvo.
Un, ko karsti krūtis nes
Un ko domā svēti,
Teic viņš: — Kļūšu — būšu es
Tads, kads bija tētis.
