Es balsoju
Es balsoju —
pret veco, zemisko un šauro dzīvi,
pret vergu likumiem un vergu valsti,
pret to, kur vienmēr viss bij sīks un mazs, —
bij zemas debesis un bālas dienas,
kur steigas nebija, kur dzīves pulss bij miris, pret tādu iekārtu, kur mūžam bezdarbs bija,
nekad kur nebija mums līksmas jaunības.
Es balsoju —
par dienu blāzmaino, kas lēni aust pār zemi,
par rīta vēju es, par spirgto rīta vēju,
par dzīvi, kura ceļas milzu spēkā un pilna jaunības un pilna kvēles
ar rokām stiprām sev ceļu lauž.
Par dzīves plašumu, par pavasara paliem,
par to, ka cilvēks iet ar brīvi plestām rokām
un zilie tālumi nāk viņu sveicināt.
Es balsoju —
par zemi, kurai nāve pāri gāja,
bet pelniem cauri jauni asni zeļ,
par mūsu dzimteni, par mūsu dārgo zemi,
par vienīgo un īsto brīves zemi.
Lai viņa zied, lai zelta viļņi veļas,
lai ceļas simtiem jaunu pilsētu
un vīna dārzi piebriest saldas sulas,
zied stepē ugunīgas magones.
Es balsoju —
par bērziem baltajiem,
kas pilni vieglu šalku
pār latvju zemi mūžam šūposies,
par āņu ziediem mūsu košās pļavās,
par mūsu sauli, kuru jūra aijā
un kuru neatņems neviens nekad.
Par milzu stacijām, kas pacelsies uz upēm,
par to, ka vienmēr būs kur tālāk steigt,
par dienām varenām, ko negribēsies beigt.
Es balsoju —
par tādu cilvēku, kam pierē saule staro
un šodienai kas tālu pāri redz,
par daudziem gadsimtiem, kas nāk ar spožu gaismu,
par kalniem augstajiem, ko zelta blāzma sedz,
par to, kas attaisno tās tūkstošgadu mokas
un ilgas piepilda un jaunus sapņus sauc.
Es balsoju par mūsu nākamību..
