Meitenes
Tu reizēm man pārmet, un skumji tev tiek,
Un redzu, tev reizēm tumst skati,
Ja meitenes daudzas man vērot ir prieks,
Ja meitenes daudzas man patīk.
Lūk, grāmatu veikalā Čehovu man
Sniedz trausli, bet lokani pirksti.
Balss meitenei gaiši un sirsnīgi skan
Un acis met dzintara dzirkstis.
Pa aleju zilace audēja iet
Ar zēnu no rūpnīcas savas.
Vai sals viņai sārtojis vaigus mazliet?
Nē, liekas, no sala tas nava!
Skan koncerta dziesma. Balss celas un likst,
Un sirdi ik mezglu man attin,
Un gruti man pateikt, kas vairāk man tīk:
Vai dziesma, vai dziedone pati.
Kliedz svilpe. Nak milice radāmas klāt:
«Par ielu jūs aplami gājāt!»
Es maksāju sodu, bet liksms man prāts,
Ka meicai tik dūšīga stāja.
Jā, meitenes daudzas, ko sastopu es,
Man negaist un negaist no miņas,
Un allaž man gribas simts sveicienu nest
Šai zemei, kas audzēja viņas.
Tu reizēm man pārmet... Jel uzklausies tad:
Šīs meitenes patik man ļoti!
Bet neteiksu viņām tos vārdus nekad,
Tos vārdus, tev vienai kas doti.
